Vispasaules ekonomika

pasaules ekonomika

Ekonomika, jeb ekonomikas sistēma ir vārds ar ko apzīmē vispasaules ražošanas izplatīšanas, patērēšanas un maiņas kopsummu noteiktam produktu daudzumam, ko tad parasti mēra valdības vai lielās finanšu organizācijas. Katra valsts ik gadu apkopo ekonomiskos rādītājus par savu reģionu norādot dažādus ekonomikas rādītājus un mērījumus, kā iekšzemes kopproduktu, pārdoto preču apjomu, bezdarba līmeni, uzņēmumu skaitu, un citus līdzīgus rādītājus. Un tad saliekot visus šos rādītājus kopā mēs varam iegūt aptuvenu vispasaules ekonomikas stāvokli. Zemeslodes ekonomika pašlaik gadā apgroza 77 triljonus dolāru, kas tad arī ir nominālais iekšzemes kopprodukts. Uz zemeslodes ir 7.3 miljardi iedzīvotāju, vairāk kā 200 miljoni uzņēmumu, un kopējais parādu slogs kas sasniedz pat 200 triljonus dolāru. Pasaulē ir vairāk kā 40 tūkstoši lidostu, 3.3 miljardi mobilo telefonu un 3 miljardi interneta lietotāju. Pasaulē ir vairāk kā 1.1 miljards vieglo automašīnu un mēs tērējam aptuveni 2% no vispasaules iekšzemes kopprodukta militārām vajadzībām. Visā pasaulē tiek saražots gadā aptuveni 21 Gigawats elektroenerģijas un iztērēti 80 miljoni bareli naftas vienā, kā arī tiek sadedzināti 2.5 tūkstoši kubikkilometru gāzes. Mēs katru gadu eksportējam starp valstīm vismaz 12 triljonus eiro vērtas preces, un pievienojam 5 triljonus dolāru jau tā augstajam kredītu kalnam. Un tie jau nav nekādi ātrie kredīti bet gan ilgtermiņa kredītsaistības!

Bet visinteresantākais ir tas, ka vispasaules ekonomika aug visai vienādā ātrumā ar aptuveni 3.4% pieaugumu katru gadu un pat nesen piedzīvotā ekonomikas krīze nav ekonomiku apstādinājusi un tikai 2009. gads piedzīvoja nelielu kritumu, bet kopš tā laika atkal turpinās tikai izaugsme. Šī nemitīgā izaugsme ir ļāvusi pasaulē 10 miljoniem cilvēku nopelnīt vairāk kā 1 miljonu dolāru un 1.5 tūkstošiem cilvēku nopelnīt vairāk kā 1 miljardu dolāru, bet skatoties uz otru pusi tad 3.2 miljardi iedzīvotāju pasaulē katru dienu saņem mazāk kā 2 dolārus dienā. Un šāda izaugsme parāda to, ka tās krīzes, ko mēs piedzīvojam, jo domājam, ka nu ekonomika tikai slīdēs uz leju, patiesībā ir tikai nieks un pēc pāris gadiem noteikti atgriezīsies atkal ekonomikas izaugsme un turpināsies cilvēku dzīves līmeņa paaugstināšanās.

Vienīgais, kas man nepatīk ir tas, ka pasaules iedzīvotāji kopumā pārāk daudz aizņemas, jo 200 triljonu kredīts attiecībā pret 77 triljoniem iekšzemes kopproduktu noteikti ir par lielu, un to mums vajadzētu nedaudz samazināt, kā arī, būtu jānodrošina jaunattīstības valstis un to darbaspēks ar pienācīgiem atalgojumiem, jo 2 dolāri dienā ir krietni par maz, lai ar šādu naudu varētu nodrošināt visu, kas cilvēkam nepieciešams. Kredīts noteikti ir laba lieta, jo ļauj saņemt naudu no investoriem un reizē arī dod investoriem iespēju nopelnīt, bet vai mums tomēr vajadzētu tik daudz aizņemties? Manuprāt tādas iespējas, kā investori ir daudz labākas un ja jau tas strādā uzņēmumos, varbūt to ir iespējams arī kaut kādā veidā nodrošināt citās jomās, jo ar investīcijām arī investori nopelna daudz vairāk nekā ar kredītiem un šo kredītu izsniegšanu.

Finanšu izglītība

naudas izglitiba

Finanses, nauda un tas, ko ar šīm lietām var izdarīt patreizējā kapitālisma ekonomikā ir ļoti svarīgi un tāpēc arī visiem, sākot no bērniem līdz pieaugušajiem un pat pensionāriem ir jāzina vismaz pamata lietas no finansēm un tā, kā darbojas nauda, kredīti, noguldījumi un ekonomika. Protams, parastam cilvēkam nav jāmācās ekonomikas zinātne un jāzina viss par piedāvājuma un pieprasījuma līknēm, makro un mikro ekonomikas stāvokļiem vai dividendēm, bet pamata saprašanai būtu jābūt katram no mums, jo tikai tā tu vari izdzīvot šajā pasaulē. Ja tu nezini, kā strādā nauda un ekonomika tu ātri vien vari nonākt tādu pakalpojumu, kā interneta ātrie kredīti, slogā vai arī pazaudēt savu ilgi un grūti pelnīto algu uz ilgtermiņa kredītsaistību procentiem vai vēl ļaunāk uz spekulantiem un aizdomīgām investīcijām.

Vispirms jau ir jāsaprot, ka nauda ir tikai maiņas līdzeklis, ko mūsu valsts ir noteikusi ar likumu, kā pieņemamu un visiem komersantiem ir jāpieņem nauda, kā samaksa par pakalpojumiem un precēm, kā arī par kredīta maksājumiem. Tieši tāpēc arī ar naudu ir jāapietās tieši kā ar līdzekli nevis kā ar preci, un nauda ir jāliek lietā nevis jāglabā kādā kastītē, kur neviens to nevar nozagt. Būtībā, kad tu nopelni naudu tu maini savu darbu, jeb savu laiku pret šo maiņas līdzekli un kāds cits no šī tava laika iekasē lielāku peļņu un tāpēc viņš arī var atļauties tev maksāt šo algu. Tieši tāpēc arī rodas bizness, jo biznesmeņi ar uzdrīkstēšanos un riskēšanu ir spējīgi nodrošināt algotas darba vietas, bet tajā pat laikā kad viņi maksā algu viņi vēl ir spējīgi no šī darba nopelnīt, jo jebkura biznesa mērķis ir peļņa!

Kad esam sapratuši pamatlietas par naudu nākamais solis ir saprast, kas tad ir kredīts, un kāpēc to vajadzētu vai tieši otrādi nevajadzētu ņemt. Būtībā kredīts ir kā aizņēmums no savas nākotnes, kur tev tiek dota iespēja aizņemties noteiktu naudas summu no savas nākotnes un to naudu jau lietot šodien, un pēc tam ar maziem ikmēneša maksājumiem lēnām šo naudu atdot. Bet kredītiem klāt vēl nāk arī procentu maksājumi, kur cilvēkam ir jāmaksā par šo iespēju aizņemties un šeit tad arī rodas daudzi pārpratumi. Pamatā ja procenti ir mazi un tu neaizņemies pārāk daudz tad nevajadzētu būt problēmām, bet ja tu aizņemies, piemēram, kredītus ar negatīvu kredītvēsturi un lieliem procentiem un laikā tos neatdod, tad soda procenti var augt ātrāk, kā tu tos spēj atmaksāt, kas tad agri vai vēlu novedīs tevi līdz bankrota robežai. Tāpēc vienmēr esi apdomīgs un padomā vai tev tiešām šis kredīts tiešām ir nepieciešams un vai tu ar to varēsi sasniegt vairāk nekā vienkārši naudu sakrājot un pēc tam tērējot.

Un pēdējā lieta, ko tev vajadzētu saprast ir investīcijas, jo tad, kad tev sāk parādīties vairāk naudas tu vari sākt likt šo naudu lietā un iekasēt no tās procentus nevis maksāt šos procentus, kā tas bija ar kredītiem. Investējot vai noguldot naudu tu parasti saņemt papildus procentus, kas tiek izmaksāti vai nu vienu reizi mēnesī vai arī gadā un tādā veidā tu vari savai naudai likt augt nevis otrādāk maksāt par to, ka izmanto kredītu. Investīcijas ir riskantas, bet noguldījumi parasti ir droši, bet arī procenti šiem abiem pakalpojumiem atšķiras, tāpēc esi uzmanīgs un domā par to, lai tu sabalansētu risku un ieguvumu!

Esi uzmanīgs un ja tu mācīsies finanses, tad agri vai vēlu tev izdosies iegūt finansiālu neatkarību!

Kāpēc publiskās skolas ierobežo bērnus?

macibas

Publiskās izglītības iestādes tiek veidotas, lai visiem valsts bērniem dotu iespēju iegūt pamata un vidējo izglītību un ļautu šiem bērniem iemācīties dzīvei nepieciešamās lietas, bet bieži vien šajās izglītības iestādēs tiešām talantīgie bērni tiek apdalīti un viņu potenciāls tiek ierobežots jo nav īsti mehānismu, kā šos bērnus pacelt augstākos līmeņos un uz pavisam citām skolām vai cita līmeņa izglītības iestādēm. Protams, tas vien, ka valsts var nodrošināt šo pamata un vidējo izglītību jau ir sasniegums, tomēr mums nevajadzētu domāt par to, kas ir sasniegt bet mēģināt domāt par to, kā mēr to varētu uzlabot un padarīt vēl labāku.

Bērni publiskajās skolās uzturas visi vienā barā un tur atrodas gan gudrie bērni gan arī ne tik gudrie un arī bosiki, jeb tie, kuri vispār neko nevēlas darīt, kā tikai pārkāpt likumu un nodarīt pāri citiem vienaudžiem. Šie bērni parasti ir nodara pāri citiem, kas kaut ko vēlas sasniegt un ievelk viņus šajā lejup nesošajā spirālē un tikai retais no tās tiek ārā. Tieši tāpēc visticamāk, ka vajadzētu sadalīt bērnus vai nu pa kaut kādām kategorijām vai arī censties tos, kas slikti iespaido pārējos izmācīt, lai visi varētu sasniegt savu potenciālu.

Publiskajās skolās parasti izglītības līmenis nav nekāds augstais un tāpēc arī daudziem bērniem šīs mācības nav interesantas, jo tajās netiek nodarbinātas viņu smadzeņu šūna pietiekoši, lai radītu kairinājumu, jo problēmas, kas ir jārisina ir vai nu pārāk vieglas vai arī nav īstajā nozarē. Parasti jau no bērnības var redzēt nozari, kurā bērns vēlas darboties un viņu vajadzētu tajā nozarē bīdīt pamazām pamācot lietas, kas ar to saistītas un atbildot uz visiem viņa jautājumiem. Protams, nav iespējams katram bērnam nodrošināt savu skolotāju( ja nu vienīgi tas tiek darīts ar tehnoloģijām) bet mums uz to vajadzētu tiekties pēc iespējas veidojot mazākas klases, kā arī celt skolotāju izglītības līmeni, jo skolotāju galu galā ir tie, kas bērniem kaut ko iemāca.

Kāpēc gan bērniem neiemācīt kādas papildus lietas, kas nav ierastajā mācību nolikumā un programmā, ja šīs lietas viņiem interesē, un kāpēc vispār būtu jābūt ļoti strikti noteiktam informācijas kopumam, kas viņiem ir jāiemāca, ja tik un tā lielākā daļa no šīs informācijas viņiem nenoderēs. Bērniem būtu jāiemāca visu nozaru un sfēru pamati un pēc tam jāļauj pašiem mācīties to, ko viņi vēlas un skolotājam tikai palīdzēt un novirzīt bērnu uz pareizajām sliedēm tad, kad viņš iestrēgst pie kādas īpaši smagas problēmas. Ja šādi tiktu veidots mācību process, iespējams gan tie, kas vēlas ļoti daudz iemācīties, gan tie, kas nevēlas neko varētu saņemt to ko viņi grib un nebūt jādomā, kā visus bērnus izveidot vienādā līmenī, kas nekad nenotiks. Un ja arī notiks, tad no tā nebūs nekāda jēga!

Nūģi valda pār pasauli

nugis

Lielai daļai jauniešu, vismaz, vispārējās izglītības iestādēs ir tāda nosliece vienam otru nomelnot tad, ja otrs cilvēks pārāk daudz mācās, kā arī pārmest, ka ir pārāk labas atzīmes un tad tiek izmantoti dažādi teicieni, kā “zubris”, “četracis” , “zūbers” utt, kas visi simbolizē to, ka šis cilvēks pārāk labi mācās. Bet vai tas nešķiet pilnīgi aplami? Pamatā jau būtu jābūt tieši otrādāk un tiem, kuriem ir labas atzīmes būtu jāapceļ tie, kuri slikti mācās, lai viņiem rastos vēlme labāk mācīties nevis tieši otrādi tiem, kuriem gribas apgūt zināšanas tas ir jāslēpj vai arī jābeidz mācīties dēļ publikas spiediena.

Bērniem jau no mazotnes vajadzētu saprast, ka nūģi valda pār pasauli, jo visi uzņēmēji, kas pamatā veido lietas, ko mēs lietojam ir gudrinieki, kas ir iemācījušies kādu noteiktu nozari un tajā sējuši izveidot kaut ko tādu, ko neviens cits nav spējis. Skolas laikā, varbūt, šāda prakse, ka gudrie tiek apcelti liekas smieklīga un par to bērni nemaz neaizdomājas, bet vēlākos gados tomēr izrādās, ka tie, kas skolā ir bijuši tie gudrākie ir arī tie, kas dzīvē kaut ko sasniedz. Kļūst par zinātniekiem, uzņēmējiem, vadītājiem un priekšniekiem, bet tie, kas neko nemācēja kļūst par vienkāršiem darbiniekiem, kuri knapi spēj nomaksāt visus rēķinus ar to algu, ko kāds ir viņiem gatavs maksāt par nekvalificētu darbu.

Man pašam skolas laikā arī bija šāda, pilnīgi nepareiza pieeja un es arī domāju, ka mācīties nav nepieciešams, jo tā bija negājies no citiem klases biedriem, un parasti tie, kuri vissliktāk mācījās spēja pierunāt arī citus vai nu ar iebiedēšanu vai nu ar apsmiešanu, tādā veidā radot ļoti sliktu kultūru. Bet tagad apdomājot, es pārāk daudz ņēmu vērā šīs sabiedrības sociālās normas un man vajadzēja daudz vairāk domāt pašam ar savu galvu un neņemt prātā to, ko domā citi, jo jau tajā laikā man bija tendences mācīties tās lietas, kas man interesēja. Bet dēļ tā, ka visapkārt neviens neko nemācījās un visi tikai skatījās sportu un dažādas citas nevajadzīgas pārraides es darīju to pašu. Bet tagad, kad kļūstu gudrāks un apzinīgāks visu redzu no cita skatpunkta.

Ja visiem bērniem jau mazotnē parādītu, kā nūģi valda pār pasauli, jo visi uzņēmēji pārsvarā ir gudrinieki, kas ir ļoti daudz uzzinājuši un tāpēc var sasniegt savu mērķus, tad visticamāk, ka šie bērni sāktu nopietni apdomāt savus mācīšanās paradumus un sāktu nopietnāk uztvert mācības un to, ko viņiem stāsta skolā. Bet šeit atkal ir problēmas, jo izglītības sistēma nav tik laba un pārsvarā bērniem pašiem vajadzētu sākt mācīties izmantojot internetu un citus digitālos resursus, kas viņiem ir pieejami par brīvu. Internetā, kā jau mēs zinām var atrast burtiski jebko, un visticamāk, ka, ja bērnam tas tiktu parādīts viņš arī sāktu izmantot internetu priekš mācībām un kļūtu par gudrinieku, kas varētu mainīt pasauli uz labo pusi.

Vienkārša iekalšana vai iemācīšanās?

macibas

Kad runa iet par mācīšanos un kāda priekšmeta apgūšanu mēs nereti uzreiz iedomājamies, ka tas ir vienkārši jāiekaļ no galvas un jāmēģina atkārtot viena frāze vai kāds vārdu kopums, kamēr to atceras, bet vai tā tiešām ir mācīšanās, vai tomēr patiesā mācīšanās notiek no procesu un mehānismu izpētes un saprašanas, kā visas lietas un detaļas sapas kopā, tādā veidā saprotot, kas tad īsti notiek? Protams, es šeit nerunāju, par dzejoļa iekalšanu no galvas, jo tas jau ir kaut kas pavisam cits un, manuprāt, pilnīgi nevajadzīgs, es runāju par dažādu zinātnes priekšmetu izprašanu, kā matemātika, fizika ķīmija un bioloģija, kur šie priekšmeti tiek pasniegti tā, ka tu uzreiz saproti, kā visas detaļas sapas kopā, kā radās tas no tā un tādā veidā kopumā izproti šīs zinātnes gudrību. Protams ir ļoti grūti iedomāties, kā to varētu attiecināt, piemēram, uz matemātiku, bet tajā pat laikā, arī matemātikā ir teorija un noteikts, kā dažādi objekti un formulas rodas, un kāpēc tās tādas ir. Piemēram, trigonometrija un trijstūri, tai skaitā visas pitagora teorēmas jau rodas no šīm attiecībām starp trijstūriem un to leņķiem nevis vienkārši no papīra un skaitļiem un līdz ko šī pamata lieta ir saprasta, tā var sākt konstruēt šīs formulas un algoritmus, kā šīs formulas atrisināt.

Vienkārša iekalšana arī ir nepieciešama, bet tai līdzi ir jānāk saprašanai par to, kā šīs divas lietas sader kopā, piemēram, mācoties reizrēķinu ir jādomā līdzi, kāpēc 4X5 = 20 vai piemēram 3×7 =21 un jāmēģina iztēloties vai nu vizuāli vai arī kā savādāk šie skaitļi vai koncepti jāsasaista, lai rastos kāda saikne starp tiem. Nav nozīmes, vai cilvēks ir vairāk audio vai vizuāli domājošs, un ir jāsaprot, ka katrs var atrast sev īsto mācīšanās veidu un nevajag paļauties uz ārējiem faktoriem un to, kā šīs lietas tiek mācītas tur, bet vajag tās izprast pašam un izveidot šīs saiknes pašam, jo tad tās paliks prātā daudz spilgtāk un noteikti daudz labāk noderēs un tu tās varēsi likt lietā arī nākotnē.

Manuprāt jau vispār visam, ko mēs mācamie vajadzētu pamatojumu, kāpēc šī lieta ir jāmācās, un ko tā mums dzīvē var sniegt, jo, es šaubos, ka lielai daļai cilvēku vajadzēs vairākas svešvalodas, padziļinātu matemātiku vai arī ķīmijas formulas un tās skolas laikā tiek mācītas tikai tāpēc, ka klasē kaut ko ir jāmāca un, skolotāji cer, ka bērns šajā jomā kaut ko arī mēģinās sasniegt. Bet parasti jau pēc pirmajām lekcijām ir redzams tās jomas, kurās cilvēks vēlas kaut ko apgūt un to, kuri bērni šo klasi mēģinās vienkārši izturēt cauri. Liela daļa no šiem bērniem visticamāk pat nevēlas saprast šo priekšmetu un tas ir saprotami, jo visiem to arī nevajag, tāpēc arī nākas kalt no galvas, kas pamatā ir ļoti nepareizi. Bet nu jau mēs atgriežamies pie izglītības sistēmas problēmām nevis tā, vai vajadzētu mācīties nevis iekalt no galvas.

Izglītības sistēmas nepilnības

izglitiba

Mūsu izglītības sistēma valstī pamatā ir diezgan nepilnīga, jo tajā visi bērni tiek veidoti var teikt vienādi un netiek ņemtas vērā bērna individuālās prasmes un iegribas, kā arī netiek ņemts vērā bērna attīstības līmenis, bet visi tiek likt vienā maisā. Ideālai izglītības sistēmai būtu jābūt viens pret vienu ar skolotāju un katram būtu jātaisa individuālais darba plāns, tādā veidā radot ļoti komfortablu darba grafiku un arī mācot bērniem tikai to, kas ir tiešām vajadzīgs un nepieciešams, kā arī kas tiešām bērnam būs nepieciešams.

Protams mēs dzīvojam ne tik bagātā valstī un tāpēc arī nav iespējams nodrošināt katram bērnam savu skolotāju un pat visvairāk attīstītajās valstīs tas nav iespējams, bet palēnām palēnām skolu sistēma jau tādā virzienā iet, jo bērniem jau agrāk un agrāk ir jāsāk izvēlēties mācību “novirziens”, kur tiek mācīti kādi konkrēti priekšmeti. Bet šī novirziena izvēle nespēj tik labi noteikt to, ko bērns patiesībā vēlas, jo pēc pirmā novirziena izvēles pēc tam to mainīt nav iespējams, un tas jau ir pavisam nepareizi, jo nereti rodas situācijas, kad tiek izvēlēts nepareizais novirziens dēļ neziņas vai dēļ uztraukuma.

Izglītības sistēma un vispār skolas jau pamatā mēģina izveidot pēc iespējas izglītotāku sabiedrību, bet diezin vai visus cilvēkus ir iespējams izmācīt un iemācīt visiem būt ģēnijiem un zinātniekiem. Un ne jau tāpēc, ka tas nav iespējams fiziski vai garīgi, bet tāpēc, ka liela daļa cilvēku to nemaz nevēlas un visticamāk arī nevēlētos tik daudz darba ieguldīt, cik tam būtu nepieciešams. Skolu un izglītības sistēmai būtu jāsaprot, ka visi bērni nekad nebūs ļoti izglītoti un vairāk jāpievērš to bērnu izglītībai, kas to vēlas saņemt, nevis jāspiež tā visiem, kas to nevēlas. Bieži vien šī uzspiešana arī ir vainīga pie tā, ka bērni atgrūž vispār zinības un zināšanas, jo tā vienmēr ir bijusi uzspiesta lieta nevis viņiem to pašiem ir gribējies uzzināt. Tie, kas nevēlas mācīties vēl tam nav gatavi, vai arī to nevēlēsies darīt nekad, un tas sabiedrībai, kā tādai ir jāpieņem, jo ne vienmēr visi grib būt izglītoti un ir zināt kāroši. Bet ko tad ar šādiem cilvēkiem, kas nevēlas izglītoties iesākt mums vēl nav skaidrs un tāpēc arī tie tiek mēģināti tiešā nozīmē izstumt caur šo izglītības sistēmu.

Mums visiem kopēji vajadzētu domāt par to, kā labāk nodrošināt ar izglītību tos, kas to vēlas saņemt un šīs zinības arī pratīs pielietot, jo pa lielam visu, kas mums apkārt sākot ar vārdiem un beidzot ar mēbelēm un pat šī ierīce, uz kā tu tagad šo rakstu lasi ir veidojuši tie cilvēki, kas vēlas kaut ko sasniegt izveidot vai uzbūvēt un viņi parasti arī ir tie, kas izrāda vēlmi mācīties vai nu tradicionālajā veidā vai arī kādā citā, bet to jau no bērnības ir iespējams ieraudzīt.

Kāpēc visiem būtu pašiem jāmācas?

pasmaciba

Būtībā īsā atbilde ir tāda, ka bez paša iniciatīvas un bez gribas mācīties pašam dzīvē praktiski nevienu problēmu nebūs iespējams atrisināt, jo lai varētu risināt dažādas problēmas ir nepieciešams meklēt atbildes un dažādiem jautājumiem un risināt šī problēmas uzdodot jautājumus. Bet bez pašmācības un bez zināšanu ieguves to būs grūti izdarīt. Protams, ja pirms problēmu risināšanas ir iegūtas pietiekoši pamatzināšanas, tad vieglās problēmas parasti var risināt arī ar šīm zināšanām un bez papildus mācīšanās, bet nopietnas un dziļas problēmas parasti risināt ir ļoti grūti un tām ir nepieciešams ilgs mācību process, kur problēma tiek apskatīta no pilnīgi visām pusēm un tikai pēc tam cilvēks tai ķeras klāt ar visiem nagiem un atrisina to.

Pašmācība ir ļoti svarīga jau no bērna vecuma, kad ir pašam mājās jāpilda mājas darbi, kas tiek uzdoti skolā, bet cik es atceros, tad šie mājas darbi nebija diezko āķīgi un tos vajadzētu uzdot ļoti grūtus, lai bēri paši sāk domāt un mācīties dažādas lietas, lai šos mājas darbus atrisinātu. Cik es atceros no skolas un augstskolas, tad vislabāk un visvairāk es iemācījos tieši tajos priekšmetos, kur bija visgrūtākie uzdevumi, un kur nevarēja ne nošpikot ne atrast atbildes citādākos veidos. Viens labs piemērs par to, kāpēc cilvēkam būtu jāmācās pašam ir tas, ka meklējot pašam atbildes nereti var uzdurties uz tādiem informācijas resursiem, par ko nemaz nevarētu savādāk iedomāties. Piemēram, es atceros, ka vidusskolā tajos priekšmetos, kas man pilnīgi neinteresēja es atradu kontroldarbu burtnīcu un tajā esošās pareizās atbildes un man kontroldarbā pat bija speciāli jāielaiž kļūdas, lai skolotājai neliktos aizdomīgi, ka vienmēr visas atbildes ir pareizas. Tādā veidā es varētu ļoti labi un ātri atrisināt savu problēmu, lai man nebūtu šis priekšmets jāmācās. Daudzi noteikti tagad domā, ka tas nav pareizi, jo netika iegūtas šīs vajadzīgās zināšanas, bet patiesībā es ieguvu vēl labākas zināšanas, proti, par to, ka vienmēr ir iespējams atrast īsāko ceļu un ne vienmēr ir jāiet tas, ko tev uzstāda citi. Jo galu galā, ja skolā bija noteikts, ka ir jāpilda kontroldarbs un jādabū tajā laba atzīme, tad es to arī izdarīju un man nebija nepieciešamas visas tās zināšanas, jo es pats jau tad sapratu, ka šis priekšmets mani pilnīgi neinteresē.

Pat arī nopietnākās lietās, kā darbā, nenozīmīgi vai tiek strādāts algots darbs vai tiek veidots savs uzņēmums ir nepieciešams savas problēmas risināt pašam nevis meklēt kādu, kas tās atrisinās tavā vietā, un vienīgi, ja tu esi uzņēmuma īpašnieks ar tiešām labām zināšanām tikai tad tu vari sākt izmantot cilvēku darbaspēku lai risinātu savas problēmas, bet tas jau ir pavisam cits stāsts, un tik un tā grūtākās problēmas tev tik un tā nāksies risināt pašam.