Kāpēc publiskās skolas ierobežo bērnus?

Publiskās izglītības iestādes tiek veidotas, lai visiem valsts bērniem dotu iespēju iegūt pamata un vidējo izglītību un ļautu šiem bērniem iemācīties dzīvei nepieciešamās lietas, bet bieži vien šajās izglītības iestādēs tiešām talantīgie bērni tiek apdalīti un viņu potenciāls tiek ierobežots jo nav īsti mehānismu, kā šos bērnus pacelt augstākos līmeņos un uz pavisam citām skolām vai cita līmeņa izglītības iestādēm. Protams, tas vien, ka valsts var nodrošināt šo pamata un vidējo izglītību jau ir sasniegums, tomēr mums nevajadzētu domāt par to, kas ir sasniegt bet mēģināt domāt par to, kā mēr to varētu uzlabot un padarīt vēl labāku.

Bērni publiskajās skolās uzturas visi vienā barā un tur atrodas gan gudrie bērni gan arī ne tik gudrie un arī bosiki, jeb tie, kuri vispār neko nevēlas darīt, kā tikai pārkāpt likumu un nodarīt pāri citiem vienaudžiem. Šie bērni parasti ir nodara pāri citiem, kas kaut ko vēlas sasniegt un ievelk viņus šajā lejup nesošajā spirālē un tikai retais no tās tiek ārā. Tieši tāpēc visticamāk, ka vajadzētu sadalīt bērnus vai nu pa kaut kādām kategorijām vai arī censties tos, kas slikti iespaido pārējos izmācīt, lai visi varētu sasniegt savu potenciālu.

Publiskajās skolās parasti izglītības līmenis nav nekāds augstais un tāpēc arī daudziem bērniem šīs mācības nav interesantas, jo tajās netiek nodarbinātas viņu smadzeņu šūna pietiekoši, lai radītu kairinājumu, jo problēmas, kas ir jārisina ir vai nu pārāk vieglas vai arī nav īstajā nozarē. Parasti jau no bērnības var redzēt nozari, kurā bērns vēlas darboties un viņu vajadzētu tajā nozarē bīdīt pamazām pamācot lietas, kas ar to saistītas un atbildot uz visiem viņa jautājumiem. Protams, nav iespējams katram bērnam nodrošināt savu skolotāju( ja nu vienīgi tas tiek darīts ar tehnoloģijām) bet mums uz to vajadzētu tiekties pēc iespējas veidojot mazākas klases, kā arī celt skolotāju izglītības līmeni, jo skolotāju galu galā ir tie, kas bērniem kaut ko iemāca.

Kāpēc gan bērniem neiemācīt kādas papildus lietas, kas nav ierastajā mācību nolikumā un programmā, ja šīs lietas viņiem interesē, un kāpēc vispār būtu jābūt ļoti strikti noteiktam informācijas kopumam, kas viņiem ir jāiemāca, ja tik un tā lielākā daļa no šīs informācijas viņiem nenoderēs. Bērniem būtu jāiemāca visu nozaru un sfēru pamati un pēc tam jāļauj pašiem mācīties to, ko viņi vēlas un skolotājam tikai palīdzēt un novirzīt bērnu uz pareizajām sliedēm tad, kad viņš iestrēgst pie kādas īpaši smagas problēmas. Ja šādi tiktu veidots mācību process, iespējams gan tie, kas vēlas ļoti daudz iemācīties, gan tie, kas nevēlas neko varētu saņemt to ko viņi grib un nebūt jādomā, kā visus bērnus izveidot vienādā līmenī, kas nekad nenotiks. Un ja arī notiks, tad no tā nebūs nekāda jēga!